Pasaules kausa kalnu slēpošanā absolūtajā kopvērtējumā sievietēm čempione: izsekojot Lindsijas Vonas ceļu no Minesotas slēpošanas jaunuļiem līdz pasaules labākās kalnu slēpotājas titulam.
“Ja tu smagi strādāsi, beigās tas atmaksāsies,” saka Lindsija Vona. Tā ir filozofija, kas apvienojumā ar citiem dzīves pamatnoteikumiem ir bijuši sportistes, senāk pazīstamas kā Lindsija Kildova, dzīvesveida pamatā: “Kad tu nokrīti, vienkārši celies augšā”. Lindsija šai domai ir pievienojusi piezīmi: Ja tu nokrīti, celies augšā stiprāks, dusmīgāks, ambiciozāks. “Kļūmes palīdz koncentrēties,” viņa saka. “Esot veiksmes joslā, cilvēks zaudē pārskatu pār sasniegumiem.”
Brīnumbērns uz slēpēm
1984.gadā dzimušās Vonas pirmā pieredze krītot un ceļoties ar slēpēm kājās norisinājās ne visai kalnainā štatā, Minesotā. Kopā ar tēvu un vectēvu, kuri bija prasmīgi slēpotāji, Lindsija sāka iekarot vietējo pakalnu jau trīs gadu vecumā. “Sacensībās es sāku piedalīties, kad man bija septiņi, deviņu gadu vecumā tās jau bija starptautiska līmeņa sacensības” viņa atceras. Vēl mazai esot, viņas talants bija tik pārliecinošs, ka visa ģimene nolēma pārcelties, lai meitenei būtu labākas treniņu iespējas. Tādējādi viņas vecāki, brāļi un māsa, pārcēlās uz Veilu.
Meitēna sniegums uzlabojās ļoti ātri. 14 gadu vecumā viņa kļuva par vienīgo amerikānieti, kura jebkad uzvarējusi Itālijas Trofeo Topolino sacensībās – iegūstot titulu “Junior-Junior Worlds” – un viņas vārds tika iekļauts Čempionu zelta grāmatā.
Savas karjeras sākumā, 15 gadīgā Lindsija kāpa uz pjedestāla vairākās Ziemeļamerikas sacensībās. Pirmo Starptautiskās Slēpošanas federācijas uzvaru viņa izcīnīja 2001. gadā; tajā pašā gadā viņa uzvarēja arī supersērijas posmā, kā arī ieguva bronzas medaļu kombinētajā slēpošanā ASV valsts čempionātā. Tajā pašā sezonā viņa pirmo reizi piedalījās slalomā Pasaules kausā un finišējot 26. ieguva savus pirmos Pasaules kausa punktus.
Kad Lindsija tika iekļauta ASV Olimpiskās Slēpošanas izlasē 2002. gadā, viņa joprojām tika stingri novērota, tomēr sestā vieta kombinētajā slēpošanā pievērsa viņai visu uzmanību. Viņa ieguldīja visu savu enerģiju, lai palielinātu ātrumu un uzlabotu kustību saskaņu. Pūliņi vainagojās divos ASV valsts čempionātos, kā arī vairākām medaļām Pasaules Junioru čempionātos un Pasaules kausa sacensībās.
Viņas veiksmes gājiens turpinājās 2003. gadā, atnesot sudraba medaļu Pasaules Junioru čempionātā, kā arī sudrabu un bronzu ASV valsts čempionātā. 2003/04 viņa turpināja kāpienu, ar divām zelta medaļām ASV čempionātos, divām medaļām Pasaules Junioros un pirmoreiz kāpjot uz pjedestāla Pasaules kausā, Kortīnā.
Nākošā sezona bija pat vēl aizraujošāka, un Lindsija svinēja savu pirmo uzvaru Pasaules kausā. Viņas rezultāti 13 reizes Pasaules kausa un Pasaules čempionāta laikā ierindojās pirmajā pieciniekā, sešas reizes viņa kāpa uz pjedestāla un beidza sezonu kā sestā labākā pasaules kopvērtējumā. Tuvojoties Olimpiskajam gadam, Lindsija nolēma maksimāli uzlabot savu ātrumu un visu vasaru trenējās Oregonā un Čīlē. Rezultāts? Labākā forma, kāda viņai bijusi.
Palielinot ātrumu
2005/06 sezonu Lindsija uzsāka lieliskā formā, ātrāka kā jebkad. Decembrī viņa svinēja uzvaru nobrauciena sacensībās Leikluisā Kanādā un Izēras ielejā, Francijā.
Tradicionālā balva šajās sacensībās Francijā ir govs, kuru viņa priecīgi pieņēma. Govs tika nodēvēta par Olimpu un Lindsija joprojām to tur fermā netālu no ASV Slēpošanas komandas treniņu bāzes Austrijā.
“Pēdējo reizi, kad es biju Olimpiskajās spēles, man vajadzēja pieredzi, un tas bija jautri,” atceras Lindsija. Taču 2006. gads bija pavisam citāds. Tiecoties uz Torino, viņa bija ASV sieviešu izlases daudzsološākā pārstāve. Diemžēl īstais brīdis nebija pienācis, treniņa laikā Kildova nokrita un tika nogādāta slimnīcā. Viņa bija cietusi, tomēr tika izlaista. Lindsija nebija braukusi tādu gaisa gabalu, lai nepiedalītos sacensībās. Viņa finišēja kā astotā nobraucienā, septītā supergigantā, un četrpadsmitā slalomā, neskatoties uz traumu.
Viņas attieksme, neļaut kritumiem sevi salauzt uzvarēja: “Tas notika, jo tā vajadzēja,” viņa teica. “Tā bija zaudēta iespēja, taču deva man lādiņu un motivāciju, kas man bija vajadzīga.”
Un tā viņai tiešām noderēja: Lindsija 2006. gada oktobrī Austrijā krita vēlreiz. “Man bija kaulu sasitumi. Tas vēl nav pilnīgi pārgājis, taču nevar mani atturēt no slēpošanas,” viņa teica. Acīmredzot nē. Viņa uzvarēja nobraucienā Leikluisā (vietā, kur viņa vienmēr ir zvaigzne) kā arī vēl vienā nobraucienā un supergigantā. Leikluisas uzvarai sekoja uzvaras Izēras ielejā, viena Sansikāro/Sestjerā supergigantā un seši citi pjedestāli. Te jāmin: Pasaules čempionātā Lindsija ieguva divas sudraba medaļas, nobraucienā un supergigantā. Sezona kārtējo reizi noslēdzās ar kritiena traumu. Šoreiz: sastiepta cīpsla.
Pasaules (kausa) virsotnē 2007/08
“Kļūmes mani motivēja,” kārtējo reizi apgalvoja Lindsija. Un tiešām to arī pierādīja, dominējot 2007/08 sezonas ātruma disciplīnās. Ar Red Bull Athletes’ Special Projects palīdzību ieguvusi savu labāko formu, Lindsija uzvarēja Superkombināciju Sanantonā un piecās nobraukuma sacensībās. Uzvaru sērija ne tikai garantēja viņai augstāko vietu Pasaules kausā nobraucienā reitingu tabulā, bet arī palīdzēja viņai piepildīt bērnības sapni: uzvaru Pasaules kausa absolūtajā kopvērtējumā.
Ir dzīve arī ārpus slēpošanas
Šodien Lindsija Vona ir elks Amerikas meitenēm, tāpat kā kādreiz Olimpiskā zelta medaļniece Pikabo Strīta bija viņai. “Tika daudz jauniešu man raksta vēstules. Es esmu viņu varone. Tas ir brīnišķīgi.” Turklāt viņa ir ārkārtīgi slavena Eiropas Alpu valstīs, kur slēpošana bieži ir visas nācijas kaismīgākā aizraušanās. “Tas ir forši, īpaši Austrijā. Viņi visi mani atpazīst, prasa autogrāfus, jautā kā klājas govij. Tas nav uzmācīgi. Tik daudzi cilvēki vienkārši ir slēpošanas fani,” smej Lindsija. Fanu interese un atbalsts mijas ar gariem vientulības periodiem slēpošanas braucienu laikā, kas viņa pārsvarā dzīvo Austrijā. “Es nekad nesatieku savus draugus, tas ir draņķīgi,” viņa saka un pajoko, “labi vēl, ka man ir Olimpa, mana govs.” Kildovas ekskluzīvais mīļdzīvnieks mīt pie audžuvecākiem netālu no viņas mājas Kircbergā. Pagājušajā gadā viņa pat kļuva par krustmāti “ Sanijam”, Olimpas pirmajam telēnam.
Gandrīz ikvienam cilvēkam patīk Lindsija, pat viņas attiecības ar sāncensēm ir daudz labākas, kā tas parasts. Dažas no viņas pretiniecēm, kā, piemēram, vāciete Marija Rīša, ir kļuvušas par patiesām draudzenēm. Varbūt tas ir pateicoties tam, ka neskatoties uz saviem panākumiem, viņa atgādina vienkāršu “kaimiņu meiteni” – izņemot neievērojamo faktu, ka viņai patīk traukties lejā pa ledus klātām nogāzēm, ātrumā, kas vairāk piemērots automaģistrālei.
Lindsijai patīk spēlēt tenisu, kā arī braukt ar divriteni; viņa lasa grāmatas un klausās repu (“Kanye West’s ‘Stronger’ mani uzmundrina treniņu laikā”); viņai patīk Myspace mājas lapa un “Likums & Kārtība”, suši un “Kaiserschmarrn.” Turklāt Lindsijai piemīt kāda īpašība, kuru ļoti reti var atrast citos sportistos: viņa var par sevi pasmieties. “Bods Millers ir atbildīgs par manu iesauku,” viņa paziņoja kādā intervijā. “Mēs ar Tomasu, tad vēl manu puisi, Insbrukā aizgājām un boulingu, un viņš kļūdaini uzrakstīja manu vārdu: ,Kildon.’ No tā vēlāk izauga Don Don, The Don un vēl citas variācijas.”
29. septembrī Lindsija un viņas puisis, Tomas, arī bijis slēpotājs, ar kuru viņa jau ļoti ilgi bija kopā, apprecējās Pārksitijā. “Mēs ar Tomasu esam lieliska komanda,” saka Lindsija, “un slēpošana ir no tām lietām par kurām mēs nekad nestrīdamies. Viņš saprot stresa iemeslus un upurus, kādi slēpošanai ir jānes, viņš ir tas cilvēks, kurš var mani izvest cauri dienai, kurā esmu iztukšota.”
Ar Tomasu pie sāniem un kristāla lodi somā, Lindsija ir laimīgāka kā jebkad. “Ja tu smagi strādāsi,” viņa saka, “beigās tas atmaksāsies.”
Komentāri
Pievieno komentāru